asseveraturus

Latin

Etymology

Future active participle of assevērō

Participle

assevērātūrus (feminine assevērātūra, neuter assevērātūrum); first/second-declension participle

  1. about to assert

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative assevērātūrus assevērātūra assevērātūrum assevērātūrī assevērātūrae assevērātūra
genitive assevērātūrī assevērātūrae assevērātūrī assevērātūrōrum assevērātūrārum assevērātūrōrum
dative assevērātūrō assevērātūrae assevērātūrō assevērātūrīs
accusative assevērātūrum assevērātūram assevērātūrum assevērātūrōs assevērātūrās assevērātūra
ablative assevērātūrō assevērātūrā assevērātūrō assevērātūrīs
vocative assevērātūre assevērātūra assevērātūrum assevērātūrī assevērātūrae assevērātūra
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.