conculcatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of conculcō.
Participle
conculcātus (feminine conculcāta, neuter conculcātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | conculcātus | conculcāta | conculcātum | conculcātī | conculcātae | conculcāta | |
| genitive | conculcātī | conculcātae | conculcātī | conculcātōrum | conculcātārum | conculcātōrum | |
| dative | conculcātō | conculcātae | conculcātō | conculcātīs | |||
| accusative | conculcātum | conculcātam | conculcātum | conculcātōs | conculcātās | conculcāta | |
| ablative | conculcātō | conculcātā | conculcātō | conculcātīs | |||
| vocative | conculcāte | conculcāta | conculcātum | conculcātī | conculcātae | conculcāta | |
References
- “conculcatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- conculcatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.