coniugatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of coniugō.
Participle
coniugātus (feminine coniugāta, neuter coniugātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | coniugātus | coniugāta | coniugātum | coniugātī | coniugātae | coniugāta | |
| genitive | coniugātī | coniugātae | coniugātī | coniugātōrum | coniugātārum | coniugātōrum | |
| dative | coniugātō | coniugātae | coniugātō | coniugātīs | |||
| accusative | coniugātum | coniugātam | coniugātum | coniugātōs | coniugātās | coniugāta | |
| ablative | coniugātō | coniugātā | coniugātō | coniugātīs | |||
| vocative | coniugāte | coniugāta | coniugātum | coniugātī | coniugātae | coniugāta | |