consecratus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of cōnsecrō.
Participle
cōnsecrātus (feminine cōnsecrāta, neuter cōnsecrātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | cōnsecrātus | cōnsecrāta | cōnsecrātum | cōnsecrātī | cōnsecrātae | cōnsecrāta | |
| genitive | cōnsecrātī | cōnsecrātae | cōnsecrātī | cōnsecrātōrum | cōnsecrātārum | cōnsecrātōrum | |
| dative | cōnsecrātō | cōnsecrātae | cōnsecrātō | cōnsecrātīs | |||
| accusative | cōnsecrātum | cōnsecrātam | cōnsecrātum | cōnsecrātōs | cōnsecrātās | cōnsecrāta | |
| ablative | cōnsecrātō | cōnsecrātā | cōnsecrātō | cōnsecrātīs | |||
| vocative | cōnsecrāte | cōnsecrāta | cōnsecrātum | cōnsecrātī | cōnsecrātae | cōnsecrāta | |
References
- “consecratus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers