contionatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of cōntiōnor.
Participle
cōntiōnātus (feminine cōntiōnāta, neuter cōntiōnātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | cōntiōnātus | cōntiōnāta | cōntiōnātum | cōntiōnātī | cōntiōnātae | cōntiōnāta | |
| genitive | cōntiōnātī | cōntiōnātae | cōntiōnātī | cōntiōnātōrum | cōntiōnātārum | cōntiōnātōrum | |
| dative | cōntiōnātō | cōntiōnātae | cōntiōnātō | cōntiōnātīs | |||
| accusative | cōntiōnātum | cōntiōnātam | cōntiōnātum | cōntiōnātōs | cōntiōnātās | cōntiōnāta | |
| ablative | cōntiōnātō | cōntiōnātā | cōntiōnātō | cōntiōnātīs | |||
| vocative | cōntiōnāte | cōntiōnāta | cōntiōnātum | cōntiōnātī | cōntiōnātae | cōntiōnāta | |