dejuro

Latin

Pronunciation

Verb

dējūrō (present infinitive dējūrāre, perfect active dējūrāvī, supine dējūrātum); first conjugation

  1. alternative form of dēierō

Conjugation

   Conjugation of dējūrō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present dējūrō dējūrās dējūrat dējūrāmus dējūrātis dējūrant
imperfect dējūrābam dējūrābās dējūrābat dējūrābāmus dējūrābātis dējūrābant
future dējūrābō dējūrābis dējūrābit dējūrābimus dējūrābitis dējūrābunt
perfect dējūrāvī dējūrāvistī dējūrāvit dējūrāvimus dējūrāvistis dējūrāvērunt,
dējūrāvēre
pluperfect dējūrāveram dējūrāverās dējūrāverat dējūrāverāmus dējūrāverātis dējūrāverant
future perfect dējūrāverō dējūrāveris dējūrāverit dējūrāverimus dējūrāveritis dējūrāverint
passive present dējūror dējūrāris,
dējūrāre 		dējūrātur dējūrāmur dējūrāminī dējūrantur
imperfect dējūrābar dējūrābāris,
dējūrābāre 		dējūrābātur dējūrābāmur dējūrābāminī dējūrābantur
future dējūrābor dējūrāberis,
dējūrābere 		dējūrābitur dējūrābimur dējūrābiminī dējūrābuntur
perfect dējūrātus + present active indicative of sum
pluperfect dējūrātus + imperfect active indicative of sum
future perfect dējūrātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present dējūrem dējūrēs dējūret dējūrēmus dējūrētis dējūrent
imperfect dējūrārem dējūrārēs dējūrāret dējūrārēmus dējūrārētis dējūrārent
perfect dējūrāverim dējūrāverīs dējūrāverit dējūrāverīmus dējūrāverītis dējūrāverint
pluperfect dējūrāvissem dējūrāvissēs dējūrāvisset dējūrāvissēmus dējūrāvissētis dējūrāvissent
passive present dējūrer dējūrēris,
dējūrēre 		dējūrētur dējūrēmur dējūrēminī dējūrentur
imperfect dējūrārer dējūrārēris,
dējūrārēre 		dējūrārētur dējūrārēmur dējūrārēminī dējūrārentur
perfect dējūrātus + present active subjunctive of sum
pluperfect dējūrātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — dējūrā — — dējūrāte —
future — dējūrātō dējūrātō — dējūrātōte dējūrantō
passive present — dējūrāre — — dējūrāminī —
future — dējūrātor dējūrātor — — dējūrantor
non-finite forms infinitive participle
active passive active passive
present dējūrāre dējūrārī dējūrāns —
future dējūrātūrum esse dējūrātum īrī dējūrātūrus dējūrandus
perfect dējūrāvisse dējūrātum esse — dējūrātus
future perfect — dējūrātum fore — —
perfect potential dējūrātūrum fuisse — — —
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
dējūrandī dējūrandō dējūrandum dējūrandō dējūrātum dējūrātū

References

  • “dejuro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • dejuro in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.