deprecativus

Latin

Etymology

From dēprecor (“to avert, warn off; deprecate”) +‎ -īvus.

Pronunciation

Adjective

dēprecātīvus (feminine dēprecātīva, neuter dēprecātīvum); first/second-declension adjective

  1. deprecative

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative dēprecātīvus dēprecātīva dēprecātīvum dēprecātīvī dēprecātīvae dēprecātīva
genitive dēprecātīvī dēprecātīvae dēprecātīvī dēprecātīvōrum dēprecātīvārum dēprecātīvōrum
dative dēprecātīvō dēprecātīvae dēprecātīvō dēprecātīvīs
accusative dēprecātīvum dēprecātīvam dēprecātīvum dēprecātīvōs dēprecātīvās dēprecātīva
ablative dēprecātīvō dēprecātīvā dēprecātīvō dēprecātīvīs
vocative dēprecātīve dēprecātīva dēprecātīvum dēprecātīvī dēprecātīvae dēprecātīva

Descendants

  • French: déprécatif
  • Italian: deprecativo

References

This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.