disterminatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of disterminō

Participle

disterminātus (feminine distermināta, neuter disterminātum); first/second-declension participle

  1. divided

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative disterminātus distermināta disterminātum disterminātī disterminātae distermināta
genitive disterminātī disterminātae disterminātī disterminātōrum disterminātārum disterminātōrum
dative disterminātō disterminātae disterminātō disterminātīs
accusative disterminātum disterminātam disterminātum disterminātōs disterminātās distermināta
ablative disterminātō disterminātā disterminātō disterminātīs
vocative distermināte distermināta disterminātum disterminātī disterminātae distermināta
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.