elatro

Latin

Etymology

From ex- (“out”) +‎ lātrō (“to bark, to rant”).

Pronunciation

(Classical Latin) IPA^(key): [eːˈɫaː.troː]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [eˈlaː.t̪ro]

Verb

ēlātrō (present infinitive ēlātrāre); first conjugation, no passive, no perfect or supine stems

(transitive) to bark out
(transitive, figurative) to utter fiercely

Conjugation

Conjugation of ēlātrō (first conjugation, no passive, no perfect or supine stems)

indicative		singular						plural
indicative		first		second		third		first		second		third
active	present	ēlātrō		ēlātrās		ēlātrat		ēlātrāmus		ēlātrātis		ēlātrant
	imperfect	ēlātrābam		ēlātrābās		ēlātrābat		ēlātrābāmus		ēlātrābātis		ēlātrābant
	future	ēlātrābō		ēlātrābis		ēlātrābit		ēlātrābimus		ēlātrābitis		ēlātrābunt
subjunctive		singular						plural
subjunctive		first		second		third		first		second		third
active	present	ēlātrem		ēlātrēs		ēlātret		ēlātrēmus		ēlātrētis		ēlātrent
active	imperfect	ēlātrārem		ēlātrārēs		ēlātrāret		ēlātrārēmus		ēlātrārētis		ēlātrārent
imperative		singular						plural
imperative		first		second		third		first		second		third
active	present	—		ēlātrā		—		—		ēlātrāte		—
active	future	—		ēlātrātō		ēlātrātō		—		ēlātrātōte		ēlātrantō
non-finite forms		infinitive						participle
non-finite forms		active			passive			active			passive
present		ēlātrāre			—			ēlātrāns			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		ēlātrandī		ēlātrandō		ēlātrandum		ēlātrandō		—		—

Derived terms

ēlātrātiō

References

“elatro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
“elatro”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers