frustratus
Latin
Pronunciation
- (Classical Latin) IPA(key): [fruːsˈtraː.tʊs]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): [frusˈt̪raː.t̪us]
Etymology 1
Noun
frūstrātus m (genitive frūstrātūs); fourth declension
Declension
Fourth-declension noun.
| singular | plural | |
|---|---|---|
| nominative | frūstrātus | frūstrātūs |
| genitive | frūstrātūs | frūstrātuum |
| dative | frūstrātuī | frūstrātibus |
| accusative | frūstrātum | frūstrātūs |
| ablative | frūstrātū | frūstrātibus |
| vocative | frūstrātus | frūstrātūs |
References
- “frustratus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
Etymology 2
See the etymology of the corresponding lemma form.
Participle
frūstrātus (feminine frūstrāta, neuter frūstrātum); first/second-declension participle
- perfect passive participle of frūstror
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | frūstrātus | frūstrāta | frūstrātum | frūstrātī | frūstrātae | frūstrāta | |
| genitive | frūstrātī | frūstrātae | frūstrātī | frūstrātōrum | frūstrātārum | frūstrātōrum | |
| dative | frūstrātō | frūstrātae | frūstrātō | frūstrātīs | |||
| accusative | frūstrātum | frūstrātam | frūstrātum | frūstrātōs | frūstrātās | frūstrāta | |
| ablative | frūstrātō | frūstrātā | frūstrātō | frūstrātīs | |||
| vocative | frūstrāte | frūstrāta | frūstrātum | frūstrātī | frūstrātae | frūstrāta | |