inordinatus

Latin

Etymology

From in- +‎ ordinātus.

Pronunciation

Adjective

inōrdinātus (feminine inōrdināta, neuter inōrdinātum); first/second-declension adjective

  1. disordered, irregular
  2. disorderly

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative inōrdinātus inōrdināta inōrdinātum inōrdinātī inōrdinātae inōrdināta
genitive inōrdinātī inōrdinātae inōrdinātī inōrdinātōrum inōrdinātārum inōrdinātōrum
dative inōrdinātō inōrdinātae inōrdinātō inōrdinātīs
accusative inōrdinātum inōrdinātam inōrdinātum inōrdinātōs inōrdinātās inōrdināta
ablative inōrdinātō inōrdinātā inōrdinātō inōrdinātīs
vocative inōrdināte inōrdināta inōrdinātum inōrdinātī inōrdinātae inōrdināta

References

  • “inordinatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • “inordinatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • "inordinatus", in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
  • inordinatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.