irretitus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of irrētiō.

Participle

irrētītus (feminine irrētīta, neuter irrētītum); first/second-declension participle

  1. entangled

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative irrētītus irrētīta irrētītum irrētītī irrētītae irrētīta
genitive irrētītī irrētītae irrētītī irrētītōrum irrētītārum irrētītōrum
dative irrētītō irrētītae irrētītō irrētītīs
accusative irrētītum irrētītam irrētītum irrētītōs irrētītās irrētīta
ablative irrētītō irrētītā irrētītō irrētītīs
vocative irrētīte irrētīta irrētītum irrētītī irrētītae irrētīta

References

This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.