nuncupativus

Latin

Etymology

From nuncupō (“to name, call by name”) +‎ -īvus.

Pronunciation

Adjective

nuncupātīvus (feminine nuncupātīva, neuter nuncupātīvum, adverb nuncupātīvē); first/second-declension adjective

  1. nominal, so-called

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative nuncupātīvus nuncupātīva nuncupātīvum nuncupātīvī nuncupātīvae nuncupātīva
genitive nuncupātīvī nuncupātīvae nuncupātīvī nuncupātīvōrum nuncupātīvārum nuncupātīvōrum
dative nuncupātīvō nuncupātīvae nuncupātīvō nuncupātīvīs
accusative nuncupātīvum nuncupātīvam nuncupātīvum nuncupātīvōs nuncupātīvās nuncupātīva
ablative nuncupātīvō nuncupātīvā nuncupātīvō nuncupātīvīs
vocative nuncupātīve nuncupātīva nuncupātīvum nuncupātīvī nuncupātīvae nuncupātīva

References

  • “nuncupativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • nuncupativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
  • Niermeyer, Jan Frederik (1976) “nūncupativus”, in Mediae Latinitatis Lexicon Minus, Leiden, Boston: E. J. Brill, page 724/2
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.