profligatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of prōflīgō.
Pronunciation
- (Classical Latin) IPA(key): [proː.fliːˈɡaː.tʊs]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): [pro.fliˈɡaː.t̪us]
Adjective
prōflīgātus (feminine prōflīgāta, neuter prōflīgātum, superlative prōflīgātissimus); first/second-declension adjective
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | prōflīgātus | prōflīgāta | prōflīgātum | prōflīgātī | prōflīgātae | prōflīgāta | |
| genitive | prōflīgātī | prōflīgātae | prōflīgātī | prōflīgātōrum | prōflīgātārum | prōflīgātōrum | |
| dative | prōflīgātō | prōflīgātae | prōflīgātō | prōflīgātīs | |||
| accusative | prōflīgātum | prōflīgātam | prōflīgātum | prōflīgātōs | prōflīgātās | prōflīgāta | |
| ablative | prōflīgātō | prōflīgātā | prōflīgātō | prōflīgātīs | |||
| vocative | prōflīgāte | prōflīgāta | prōflīgātum | prōflīgātī | prōflīgātae | prōflīgāta | |
Related terms
Descendants
- → English: profligate
References
- “profligatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “profligatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- profligatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.