publicatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of pūblicō.
Participle
pūblicātus (feminine pūblicāta, neuter pūblicātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | pūblicātus | pūblicāta | pūblicātum | pūblicātī | pūblicātae | pūblicāta | |
| genitive | pūblicātī | pūblicātae | pūblicātī | pūblicātōrum | pūblicātārum | pūblicātōrum | |
| dative | pūblicātō | pūblicātae | pūblicātō | pūblicātīs | |||
| accusative | pūblicātum | pūblicātam | pūblicātum | pūblicātōs | pūblicātās | pūblicāta | |
| ablative | pūblicātō | pūblicātā | pūblicātō | pūblicātīs | |||
| vocative | pūblicāte | pūblicāta | pūblicātum | pūblicātī | pūblicātae | pūblicāta | |
References
- "publicatus", in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)