runīgs

Latvian

Etymology

From runa (talk) +‎ -īgs.

Adjective

runīgs (definite runīgais, comparative runīgāks, superlative visrunīgākais, adverb runīgi)

  1. talkative (who enjoys, tends to talk a lot, who enjoys having conversations)
    runīga večiņatalkative old lady
    Eduards šai vakarā bija neparasti runīgsEduards that evening was unusually talkative
  2. (figuratively) significant, meaningful (such that it expresses something, from which something can be deduced)
    Elna paspieda vīra roku, un jau viņai likās, ka šis viens rokasspiediens bijis pārāk runīgsElna shook her husband's hand, and already it seemed to her that that one handshake was too meaningful (lit. talkative)

Declension

Indefinite declension (nenoteiktā galotne) of runīgs
masculine (vīriešu dzimte) feminine (sieviešu dzimte)
singular plural singular plural
nominative runīgs runīgi runīga runīgas
genitive runīga runīgu runīgas runīgu
dative runīgam runīgiem runīgai runīgām
accusative runīgu runīgus runīgu runīgas
instrumental runīgu runīgiem runīgu runīgām
locative runīgā runīgos runīgā runīgās
vocative
Definite declension (noteiktā galotne) of runīgs
masculine (vīriešu dzimte) feminine (sieviešu dzimte)
singular plural singular plural
nominative runīgais runīgie runīgā runīgās
genitive runīgā runīgo runīgās runīgo
dative runīgajam runīgajiem runīgajai runīgajām
accusative runīgo runīgos runīgo runīgās
instrumental runīgo runīgajiem runīgo runīgajām
locative runīgajā runīgajos runīgajā runīgajās
vocative runīgo, runīgais runīgie runīgo, runīgā runīgās

Synonyms

Derived terms