subtritus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of subterō.
Participle
subtrītus (feminine subtrīta, neuter subtrītum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | subtrītus | subtrīta | subtrītum | subtrītī | subtrītae | subtrīta | |
| genitive | subtrītī | subtrītae | subtrītī | subtrītōrum | subtrītārum | subtrītōrum | |
| dative | subtrītō | subtrītae | subtrītō | subtrītīs | |||
| accusative | subtrītum | subtrītam | subtrītum | subtrītōs | subtrītās | subtrīta | |
| ablative | subtrītō | subtrītā | subtrītō | subtrītīs | |||
| vocative | subtrīte | subtrīta | subtrītum | subtrītī | subtrītae | subtrīta | |
References
- “subtritus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- subtritus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.