succubitus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of succumbō.

Participle

succubitus (feminine succubita, neuter succubitum); first/second-declension participle

  1. succumbed

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative succubitus succubita succubitum succubitī succubitae succubita
genitive succubitī succubitae succubitī succubitōrum succubitārum succubitōrum
dative succubitō succubitae succubitō succubitīs
accusative succubitum succubitam succubitum succubitōs succubitās succubita
ablative succubitō succubitā succubitō succubitīs
vocative succubite succubita succubitum succubitī succubitae succubita