succubitus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of succumbō.
Participle
succubitus (feminine succubita, neuter succubitum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | succubitus | succubita | succubitum | succubitī | succubitae | succubita | |
| genitive | succubitī | succubitae | succubitī | succubitōrum | succubitārum | succubitōrum | |
| dative | succubitō | succubitae | succubitō | succubitīs | |||
| accusative | succubitum | succubitam | succubitum | succubitōs | succubitās | succubita | |
| ablative | succubitō | succubitā | succubitō | succubitīs | |||
| vocative | succubite | succubita | succubitum | succubitī | succubitae | succubita | |