vesanio
Latin
Alternative forms
- vaesāniō
Etymology
From vēsānus (“mad, insane”).
Pronunciation
- (Classical Latin) IPA(key): [weːˈsaː.ni.oː]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): [veˈs̬aː.ni.o]
Verb
vēsāniō (present infinitive vēsānīre); fourth conjugation, no passive, no perfect or supine stems
Conjugation
| indicative | singular | plural | |||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| first | second | third | first | second | third | ||||||||
| active | present | vēsāniō | vēsānīs | vēsānit | vēsānīmus | vēsānītis | vēsāniunt | ||||||
| imperfect | vēsāniēbam | vēsāniēbās | vēsāniēbat | vēsāniēbāmus | vēsāniēbātis | vēsāniēbant | |||||||
| future | vēsāniam | vēsāniēs | vēsāniet | vēsāniēmus | vēsāniētis | vēsānient | |||||||
| subjunctive | singular | plural | |||||||||||
| first | second | third | first | second | third | ||||||||
| active | present | vēsāniam | vēsāniās | vēsāniat | vēsāniāmus | vēsāniātis | vēsāniant | ||||||
| imperfect | vēsānīrem | vēsānīrēs | vēsānīret | vēsānīrēmus | vēsānīrētis | vēsānīrent | |||||||
| imperative | singular | plural | |||||||||||
| first | second | third | first | second | third | ||||||||
| active | present | — | vēsānī | — | — | vēsānīte | — | ||||||
| future | — | vēsānītō | vēsānītō | — | vēsānītōte | vēsāniuntō | |||||||
| non-finite forms | infinitive | participle | |||||||||||
| active | passive | active | passive | ||||||||||
| present | vēsānīre | — | vēsāniēns | — | |||||||||
| verbal nouns | gerund | supine | |||||||||||
| genitive | dative | accusative | ablative | accusative | ablative | ||||||||
| vēsāniendī | vēsāniendō | vēsāniendum | vēsāniendō | — | — | ||||||||
Related terms
References
- “vesanio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- vesanio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.