Vicentinus

Latin

Etymology

Vīcentia +‎ -īnus

Pronunciation

Noun

Vīcentīnus m (genitive Vīcentīnī, feminine Vīcentīna); second declension

  1. alternative spelling of Vīcētīnus

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine masculine feminine
nominative Vīcentīnus Vīcentīna Vīcentīnī Vīcentīnae
genitive Vīcentīnī Vīcentīnae Vīcentīnōrum Vīcentīnārum
dative Vīcentīnō Vīcentīnae Vīcentīnīs Vīcentīnīs
accusative Vīcentīnum Vīcentīnam Vīcentīnōs Vīcentīnās
ablative Vīcentīnō Vīcentīnā Vīcentīnīs Vīcentīnīs
vocative Vīcentīne Vīcentīna Vīcentīnī Vīcentīnae

References

  • “Vīcentīni”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • Vīcentīni in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette: “1,671/3”

Adjective

Vīcentīnus (feminine Vīcentīna, neuter Vīcentīnum); first/second-declension adjective

  1. alternative spelling of Vīcētīnus

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative Vīcentīnus Vīcentīna Vīcentīnum Vīcentīnī Vīcentīnae Vīcentīna
genitive Vīcentīnī Vīcentīnae Vīcentīnī Vīcentīnōrum Vīcentīnārum Vīcentīnōrum
dative Vīcentīnō Vīcentīnae Vīcentīnō Vīcentīnīs
accusative Vīcentīnum Vīcentīnam Vīcentīnum Vīcentīnōs Vīcentīnās Vīcentīna
ablative Vīcentīnō Vīcentīnā Vīcentīnō Vīcentīnīs
vocative Vīcentīne Vīcentīna Vīcentīnum Vīcentīnī Vīcentīnae Vīcentīna
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.