bullitus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of bulliō.
Participle
bullītus (feminine bullīta, neuter bullītum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | bullītus | bullīta | bullītum | bullītī | bullītae | bullīta | |
| genitive | bullītī | bullītae | bullītī | bullītōrum | bullītārum | bullītōrum | |
| dative | bullītō | bullītae | bullītō | bullītīs | |||
| accusative | bullītum | bullītam | bullītum | bullītōs | bullītās | bullīta | |
| ablative | bullītō | bullītā | bullītō | bullītīs | |||
| vocative | bullīte | bullīta | bullītum | bullītī | bullītae | bullīta | |
References
- “bullitus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- bullitus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.