consacratus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of cōnsacrō.
Participle
cōnsacrātus (feminine cōnsacrāta, neuter cōnsacrātum); first/second-declension participle
- alternative form of cōnsecrātus
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | cōnsacrātus | cōnsacrāta | cōnsacrātum | cōnsacrātī | cōnsacrātae | cōnsacrāta | |
| genitive | cōnsacrātī | cōnsacrātae | cōnsacrātī | cōnsacrātōrum | cōnsacrātārum | cōnsacrātōrum | |
| dative | cōnsacrātō | cōnsacrātae | cōnsacrātō | cōnsacrātīs | |||
| accusative | cōnsacrātum | cōnsacrātam | cōnsacrātum | cōnsacrātōs | cōnsacrātās | cōnsacrāta | |
| ablative | cōnsacrātō | cōnsacrātā | cōnsacrātō | cōnsacrātīs | |||
| vocative | cōnsacrāte | cōnsacrāta | cōnsacrātum | cōnsacrātī | cōnsacrātae | cōnsacrāta | |