detestatus

Latin

Etymology

Perfect active participle of dētestor.

Participle

dētestātus (feminine dētestāta, neuter dētestātum); first/second-declension participle

  1. cursing, having cursed
  2. loathing, having loathed
  3. averting, having averted
  4. (in a passive sense) hated, detested, abominated
    • 405 CE, Jerome, Vulgate Proverbs.5.12:
      cūr dētestātus sum discīplīnam et increpātiōnibus nōn adquiēvit cor meum
      Why have I hated instruction, and my heart consented not to reproof (Douay-Rheims trans., Challoner rev.; 1752 CE)

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative dētestātus dētestāta dētestātum dētestātī dētestātae dētestāta
genitive dētestātī dētestātae dētestātī dētestātōrum dētestātārum dētestātōrum
dative dētestātō dētestātae dētestātō dētestātīs
accusative dētestātum dētestātam dētestātum dētestātōs dētestātās dētestāta
ablative dētestātō dētestātā dētestātō dētestātīs
vocative dētestāte dētestāta dētestātum dētestātī dētestātae dētestāta

References

  • “detestatus”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.