divinaturus

Latin

Etymology

Future active participle of dīvīnō

Participle

dīvīnātūrus (feminine dīvīnātūra, neuter dīvīnātūrum); first/second-declension participle

  1. about to divine

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative dīvīnātūrus dīvīnātūra dīvīnātūrum dīvīnātūrī dīvīnātūrae dīvīnātūra
genitive dīvīnātūrī dīvīnātūrae dīvīnātūrī dīvīnātūrōrum dīvīnātūrārum dīvīnātūrōrum
dative dīvīnātūrō dīvīnātūrae dīvīnātūrō dīvīnātūrīs
accusative dīvīnātūrum dīvīnātūram dīvīnātūrum dīvīnātūrōs dīvīnātūrās dīvīnātūra
ablative dīvīnātūrō dīvīnātūrā dīvīnātūrō dīvīnātūrīs
vocative dīvīnātūre dīvīnātūra dīvīnātūrum dīvīnātūrī dīvīnātūrae dīvīnātūra
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.