divinatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of dīvīnō

Participle

dīvīnātus (feminine dīvīnāta, neuter dīvīnātum); first/second-declension participle

  1. divined

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative dīvīnātus dīvīnāta dīvīnātum dīvīnātī dīvīnātae dīvīnāta
genitive dīvīnātī dīvīnātae dīvīnātī dīvīnātōrum dīvīnātārum dīvīnātōrum
dative dīvīnātō dīvīnātae dīvīnātō dīvīnātīs
accusative dīvīnātum dīvīnātam dīvīnātum dīvīnātōs dīvīnātās dīvīnāta
ablative dīvīnātō dīvīnātā dīvīnātō dīvīnātīs
vocative dīvīnāte dīvīnāta dīvīnātum dīvīnātī dīvīnātae dīvīnāta
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.