evangelizatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of ēvangelīzō.

Participle

ēvangelizātus (feminine ēvangelizāta, neuter ēvangelizātum); first/second-declension participle

  1. preached, evangelized

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative ēvangelizātus ēvangelizāta ēvangelizātum ēvangelizātī ēvangelizātae ēvangelizāta
genitive ēvangelizātī ēvangelizātae ēvangelizātī ēvangelizātōrum ēvangelizātārum ēvangelizātōrum
dative ēvangelizātō ēvangelizātae ēvangelizātō ēvangelizātīs
accusative ēvangelizātum ēvangelizātam ēvangelizātum ēvangelizātōs ēvangelizātās ēvangelizāta
ablative ēvangelizātō ēvangelizātā ēvangelizātō ēvangelizātīs
vocative ēvangelizāte ēvangelizāta ēvangelizātum ēvangelizātī ēvangelizātae ēvangelizāta
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.