irritatus

Latin

Etymology 1

Perfect passive participle of irrītō (“to excite”).

Participle

irrītātus (feminine irrītāta, neuter irrītātum); first/second-declension participle

  2. incited, excited, stimulated, instigated, provoked
  3. exasperated, irritated
Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative irrītātus irrītāta irrītātum irrītātī irrītātae irrītāta
genitive irrītātī irrītātae irrītātī irrītātōrum irrītātārum irrītātōrum
dative irrītātō irrītātae irrītātō irrītātīs
accusative irrītātum irrītātam irrītātum irrītātōs irrītātās irrītāta
ablative irrītātō irrītātā irrītātō irrītātīs
vocative irrītāte irrītāta irrītātum irrītātī irrītātae irrītāta

Etymology 2

Perfect passive participle of irrītō (“to invalidate”).

Participle

irrītātus (feminine irrītāta, neuter irrītātum); first/second-declension participle

  2. invalidated, rendered null, made void
Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative irrītātus irrītāta irrītātum irrītātī irrītātae irrītāta
genitive irrītātī irrītātae irrītātī irrītātōrum irrītātārum irrītātōrum
dative irrītātō irrītātae irrītātō irrītātīs
accusative irrītātum irrītātam irrītātum irrītātōs irrītātās irrītāta
ablative irrītātō irrītātā irrītātō irrītātīs
vocative irrītāte irrītāta irrītātum irrītātī irrītātae irrītāta

References

  • “irritatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • irritatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.