mensuro

Latin

Etymology

From mēnsūra (“a measure”) +‎ -o (verb-forming suffix). Documented from the fourth century CE onward.[1]

Verb

mēnsūrō (present infinitive mēnsūrāre, perfect active mēnsūrāvī, supine mēnsūrātum); first conjugation (Late Latin)

  1. to measure
  2. to estimate

Usage notes

The Classical Latin counterpart was metior.

Conjugation

   Conjugation of mēnsūrō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present mēnsūrō mēnsūrās mēnsūrat mēnsūrāmus mēnsūrātis mēnsūrant
imperfect mēnsūrābam mēnsūrābās mēnsūrābat mēnsūrābāmus mēnsūrābātis mēnsūrābant
future mēnsūrābō mēnsūrābis mēnsūrābit mēnsūrābimus mēnsūrābitis mēnsūrābunt
perfect mēnsūrāvī mēnsūrāvistī mēnsūrāvit mēnsūrāvimus mēnsūrāvistis mēnsūrāvērunt,
mēnsūrāvēre
pluperfect mēnsūrāveram mēnsūrāverās mēnsūrāverat mēnsūrāverāmus mēnsūrāverātis mēnsūrāverant
future perfect mēnsūrāverō mēnsūrāveris mēnsūrāverit mēnsūrāverimus mēnsūrāveritis mēnsūrāverint
passive present mēnsūror mēnsūrāris,
mēnsūrāre 		mēnsūrātur mēnsūrāmur mēnsūrāminī mēnsūrantur
imperfect mēnsūrābar mēnsūrābāris,
mēnsūrābāre 		mēnsūrābātur mēnsūrābāmur mēnsūrābāminī mēnsūrābantur
future mēnsūrābor mēnsūrāberis,
mēnsūrābere 		mēnsūrābitur mēnsūrābimur mēnsūrābiminī mēnsūrābuntur
perfect mēnsūrātus + present active indicative of sum
pluperfect mēnsūrātus + imperfect active indicative of sum
future perfect mēnsūrātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present mēnsūrem mēnsūrēs mēnsūret mēnsūrēmus mēnsūrētis mēnsūrent
imperfect mēnsūrārem mēnsūrārēs mēnsūrāret mēnsūrārēmus mēnsūrārētis mēnsūrārent
perfect mēnsūrāverim mēnsūrāverīs mēnsūrāverit mēnsūrāverīmus mēnsūrāverītis mēnsūrāverint
pluperfect mēnsūrāvissem mēnsūrāvissēs mēnsūrāvisset mēnsūrāvissēmus mēnsūrāvissētis mēnsūrāvissent
passive present mēnsūrer mēnsūrēris,
mēnsūrēre 		mēnsūrētur mēnsūrēmur mēnsūrēminī mēnsūrentur
imperfect mēnsūrārer mēnsūrārēris,
mēnsūrārēre 		mēnsūrārētur mēnsūrārēmur mēnsūrārēminī mēnsūrārentur
perfect mēnsūrātus + present active subjunctive of sum
pluperfect mēnsūrātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — mēnsūrā — — mēnsūrāte —
future — mēnsūrātō mēnsūrātō — mēnsūrātōte mēnsūrantō
passive present — mēnsūrāre — — mēnsūrāminī —
future — mēnsūrātor mēnsūrātor — — mēnsūrantor
non-finite forms infinitive participle
active passive active passive
present mēnsūrāre mēnsūrārī mēnsūrāns —
future mēnsūrātūrum esse mēnsūrātum īrī mēnsūrātūrus mēnsūrandus
perfect mēnsūrāvisse mēnsūrātum esse — mēnsūrātus
future perfect — mēnsūrātum fore — —
perfect potential mēnsūrātūrum fuisse — — —
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
mēnsūrandī mēnsūrandō mēnsūrandum mēnsūrandō mēnsūrātum mēnsūrātū

Derived terms

Descendants

  • Aromanian: misur
  • Catalan: mesurar
  • French: mesurer
  • Friulian: misurâ
  • Italian: misurare
  • Norman: m'suther
  • Occitan: mesurar
  • Portuguese: mesurar, mensurar
  • Romanian: măsura
  • Romansch: mesirar, masirar, misirar, masürar, imsürer
  • Sicilian: misurari
  • Spanish: mesurar, mensurar
  • Venetan: mexurar

References

  • “mensuro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • mensuro in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
  1. ^ Walther von Wartburg (1928–2002) “mēnsūrāre”, in Französisches Etymologisches Wörterbuch, volume 6/1: Mabile–Mephitis, page 728

Spanish

Verb

mensuro

  1. first-person singular present indicative of mensurar
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.