stipitatus

Latin

Etymology

stīpes (“the trunk, stem, or bole [of a tree]”, stem: stīpit-) +‎ -ātus (“possessing or wearing”, suffix forming adjectives)

Pronunciation

Adjective

stīpitātus (feminine stīpitāta, neuter stīpitātum); first/second-declension adjective

  1. (New Latin, specific epithet) possessing a stalk, stipitate

Usage notes

  • Used exclusively as a taxonomic epithet and thus normally in the nominative singular; other inflections may be theoretical or rarely found.

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative stīpitātus stīpitāta stīpitātum stīpitātī stīpitātae stīpitāta
genitive stīpitātī stīpitātae stīpitātī stīpitātōrum stīpitātārum stīpitātōrum
dative stīpitātō stīpitātae stīpitātō stīpitātīs
accusative stīpitātum stīpitātam stīpitātum stīpitātōs stīpitātās stīpitāta
ablative stīpitātō stīpitātā stīpitātō stīpitātīs
vocative stīpitāte stīpitāta stīpitātum stīpitātī stīpitātae stīpitāta

Derived terms

Descendants

  • English: stipitate
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.