žestikulēt

Via other European languages (probably French gesticuler), ultimately borrowed from Latin gesticulor (“to gesticulate”), from gesticulus (“mimic gesture”), the diminutive of gestus (“gesture”), a noun related to the verb gerō (“to bear, to carry”).

žestikulēt (intransitive, 2nd conjugation, present žestikulēju, žestikulē, žestikulē, past žestikulēju)

1. to gesticulate (to use gestures, usually to convey some meaning)

   Maksis žestikulēja kā provinciāls aktieris, vēcinādams garās rokas ― Maksis gesticulated like a provincial actor, flapping (his) long arms

   dažreiz Vētra aiz dusmām vispār nespēj nekā izteikt un kādu brītiņu tikai žestikulē un plāta muti ― sometimes, out of anger, Vētra cannot say anything and for a second only gesticulates and gapes

   pats runīgākais no vedējiem, žestikulēdams ar pātagas kātu, stāstīja ciemata vēsturi ― the most talkative of the coachmen, gesticulating with the handle of (his) whip, told the story of the village

• žests