klengia

Old Swedish

Etymology

From Old Norse klengja, from Proto-Germanic *klangijaną.

Verb

klengia

  1. to cling; hold tight
  2. to clamber

Conjugation

Conjugation of klēngia (weak)
present past
infinitive klēngia —
participle klēngiandi, klēngiande klēngþer
active voice indicative subjunctive imperative indicative subjunctive
iæk klēngir klēngi, klēnge —   klēngþi, klēngþe klēngþi, klēngþe
þū klēngir klēngi, klēnge klēng klēngþi, klēngþe klēngþi, klēngþe
han klēngir klēngi, klēnge —   klēngþi, klēngþe klēngþi, klēngþe
vīr klēngium, klēngiom klēngium, klēngiom klēngium, klēngiom klēngþum, klēngþom klēngþum, klēngþom
īr klēngin klēngin klēngin klēngþin klēngþin
þēr klēngia klēngin —   klēngþu, klēngþo klēngþin
mediopassive voice indicative subjunctive imperative indicative subjunctive
iæk klēngis klēngis, klēnges —   klēngþis, klēngþes klēngþis, klēngþes
þū klēngis klēngis, klēnges —   klēngþis, klēngþes klēngþis, klēngþes
han klēngis klēngis, klēnges —   klēngþis, klēngþes klēngþis, klēngþes
vīr klēngiums, klēngioms klēngiums, klēngioms —   klēngþums, klēngþoms klēngþums, klēngþoms
īr klēngins klēngins —   klēngþins klēngþins
þēr klēngias klēngins —   klēngþus, klēngþos klēngþins

Descendants

  • Swedish: klänga
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.