devito

Latin

Etymology

From dē- +‎ vītō.

Pronunciation

Verb

dēvītō (present infinitive dēvītāre, perfect active dēvītāvī, supine dēvītātum); first conjugation

  1. to avoid
    • 166 BCE, Publius Terentius Afer, Andria 611:
      DĀVUS: Posthāc, incolumem sat sciō fore mē, nunc sī hoc dēvītō malum.
      DAVUS: After this, I know well enough that I’ll be safe, if I avoid this trouble now.
  2. to shun

Conjugation

   Conjugation of dēvītō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present dēvītō dēvītās dēvītat dēvītāmus dēvītātis dēvītant
imperfect dēvītābam dēvītābās dēvītābat dēvītābāmus dēvītābātis dēvītābant
future dēvītābō dēvītābis dēvītābit dēvītābimus dēvītābitis dēvītābunt
perfect dēvītāvī dēvītāvistī dēvītāvit dēvītāvimus dēvītāvistis dēvītāvērunt,
dēvītāvēre
pluperfect dēvītāveram dēvītāverās dēvītāverat dēvītāverāmus dēvītāverātis dēvītāverant
future perfect dēvītāverō dēvītāveris dēvītāverit dēvītāverimus dēvītāveritis dēvītāverint
passive present dēvītor dēvītāris,
dēvītāre 		dēvītātur dēvītāmur dēvītāminī dēvītantur
imperfect dēvītābar dēvītābāris,
dēvītābāre 		dēvītābātur dēvītābāmur dēvītābāminī dēvītābantur
future dēvītābor dēvītāberis,
dēvītābere 		dēvītābitur dēvītābimur dēvītābiminī dēvītābuntur
perfect dēvītātus + present active indicative of sum
pluperfect dēvītātus + imperfect active indicative of sum
future perfect dēvītātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present dēvītem dēvītēs dēvītet dēvītēmus dēvītētis dēvītent
imperfect dēvītārem dēvītārēs dēvītāret dēvītārēmus dēvītārētis dēvītārent
perfect dēvītāverim dēvītāverīs dēvītāverit dēvītāverīmus dēvītāverītis dēvītāverint
pluperfect dēvītāvissem dēvītāvissēs dēvītāvisset dēvītāvissēmus dēvītāvissētis dēvītāvissent
passive present dēvīter dēvītēris,
dēvītēre 		dēvītētur dēvītēmur dēvītēminī dēvītentur
imperfect dēvītārer dēvītārēris,
dēvītārēre 		dēvītārētur dēvītārēmur dēvītārēminī dēvītārentur
perfect dēvītātus + present active subjunctive of sum
pluperfect dēvītātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — dēvītā — — dēvītāte —
future — dēvītātō dēvītātō — dēvītātōte dēvītantō
passive present — dēvītāre — — dēvītāminī —
future — dēvītātor dēvītātor — — dēvītantor
non-finite forms infinitive participle
active passive active passive
present dēvītāre dēvītārī dēvītāns —
future dēvītātūrum esse dēvītātum īrī dēvītātūrus dēvītandus
perfect dēvītāvisse dēvītātum esse — dēvītātus
future perfect — dēvītātum fore — —
perfect potential dēvītātūrum fuisse — — —
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
dēvītandī dēvītandō dēvītandum dēvītandō dēvītātum dēvītātū

References

  • “devito”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • “devito”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • devito in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.